Bitcoin ir vadošā kriptovalūta un teorētiski jau šobrīd to var izmantot maksājumiem. Taču cilvēkiem aizvien ir grūti saprast un noticēt, kā kaut kas virtuāls var būt par pamatu reālai ekonomikai un maksājumiem. Lai saprastu, kāpēc bitcoin ir nauda, ir noderīgi zināt, kā vispār nauda ir veidojusies.

Jau senajā Grieķijā Aristotelis izteica domu, ka katras lietas noderīgumu var mērīt divos veidos. Vai nu skatoties pēc tā, cik šī lieta ir noderīga pašam vai nu cik tā ir noderīga citiem. Šādā kontekstā, piemēram, ābele pie mājas ir diezgan laba lieta Tev pašam, bet citiem no tās nav daudz jēgas, jo to nevar pārvietot. Savukārt āboli jau var būt noderīgi arī citiem. Tāpēc ir loģiski, ka cilvēki tirgojas ar āboliem nevis veselām ābelēm.

Kādas lietas noderīgums citiem mūs noved pie maiņas jeb bartera idejas. Respektīvi, es dzīvoju peļu apsēstā mājā, pie kuras aug ābeles, bet netālu dzīvo kāda kaķu tante, kurai nav ēdiena ne pašai, ne viņas kaķu varzai. Man nav žēl pāris kilogramu ābolu, savukārt tantei kaķu bilancē ir pārpalikums un tā labprāt iebrūvētu brāgu savārītu ābolu ievārījumu. Tāpēc mēs ar šo tanti varam noslēgt abpusēji izdevīgu darījumu, apmainot ābolus pret vienu kaķi. Beigās visi ir apmierināti.

Protams, šādi maiņas darījumi ir iespējami tikai mazākā mērogā un ja abām pusēm ir kaut kas, ko tie vēlas no otras. Dažas lietas ir vērtīgākas, bet dažas – ne pārāk. Piemēram, govs ir reāls primitīvās tirdzniecības hīts. Tā dod pienu, bet vēlāk to var konvertēt gaļā, turklāt tā pati sevi pabaro, ēdot zāli. Savukārt, piemēram, kaķis ir derīgs tikai, ja ķer peles. Ja peļu nav, tad viņš tikai ņaud, ēd un prasās uz jūrskolu. Tāpēc senajos laikos darījumi tika slēgti, kā samaksu izmantojot liellopus vai citus vērtīgus dzīvniekus (kamieļus, zirgus utt)

Bet liellops ir smagnēja un nedalāma valūta. Tāpēc cilvēki pamazām sāka meklēt kaut ko izmēros mazāku. Atsevišķos reģionos par tādu kļuva sāls, jo arī pēc tā vienmēr bija pieprasījums. Bet sāls trūkums ir neizturība pret ūdeni. Tāpēc vēsturiski cilvēce nonāca pie tai pieejamajiem metāliem – bronza, sudrabs, zelts. Tie visi ir salīdzinoši viegli apstrādājami un izturīgi pret apkārtējo vidi, taču pietiekami ierobežotā skaitā.  Metāli ir arī viegli sadalāmi  bet, ja nepieciešams, kalējs vienmēr var savākt metāla gabaliņus atpakaļ kopā un izveidot, teiksim, zobenu. Tāpēc šādi mazi metāla gabaliņi ātri guva popularitāti. Veidojoties dažādām vietvarām un impērijām, šos metāla gabaliņus sāka iezīmēt ar valdnieku sejām vai dažādiem simboliem un tā radās pirmatnējās monētas.

Ok, mazs zelta gabaliņš nav govs, bet lielos daudzumos tāpat nav sevišķi ērti lietojams, jo tomēr ir diezgan smags. Šo problēmu atrisināja Ķīnā, kur, attīstoties papīram, cilvēki sāka izsniegt parādzīmes, publiski apliecinot, ka ir parādā noteiktu vērtības daudzumu kādam citam. Marko Polo šo ideju atveda arī uz Eiropu un tā cilvēce nonāca pie banknotēm.

Ar laiku katra valsts sāka drukāt savu papīrnaudu un monētas, taču visa naudas kopējā vērtība tik un tā bija garantēta ar zeltu. Tāpēc katrai valstij bija (un joprojām ir) savas zelta rezerves, ko iemainīt pret naudu gadījumā, ja ekonomika sabrūk. Taču ASV nu jau kādus 30 gadus šo muļķošanos ir metusi pie malas un drukā dolārus vienkārši tāpat “uz parāda” –  jeb because we can.

Tāpēc 21.gadsimtā banknoti precīzāk ir dēvēt par sociālu un juridisku vienbalsīgu vienošanos (jeb konsensu) par konkrētas banknotes vērtību attiecībā pret citām mantām vai banknotēm. Piecītis Tavā makā Tev ļaus aptuveni iegādāties vienu un to pašu visā pasaulē (aptuveni, jo pirktspēja atšķiras dažādās pasaules vietās).

Bet galvenais jautājums – kā tas vispār attiecas uz kriptovalūtu? Blokķēdes tehnoloģija, ka darbina jebkuru kriptovalūdu nozīmē, ka katrs bloks nozīmē vienbalsīgu visas ķēdes dalībnieku piekrišanu, par to, cik kuram ir šīs valūtas. Un, lai gan bitcoin nav nekāda reālas vērtības seguma, pēc tā vienmēr būs pieprasījums kaut vai tikai tāpēc, ka ar to var veikt anonīmus maksājumus. Kāpēc tad viens bitcoins maksā vairākus tūkstošus nevis, teiksim pāris dolārus? Tāpēc, ka bitcoin cenu regulē brīvais tirgus – piedāvājums šajā gadījumā ir ierobežots (ir stingri noteikts maksimālais iespējamais bitkoinu skaits), bet pieprasījums ir neierobežots. Aizvien jaunu tirgus dalībnieku vēlme iegādāties bitkoinu tad arī ir pamatā tā vērtības kāpumam.

Ja cilvēki ir ar mieru izmantot vienkārši izdrukātu papīrīti ar dolāra zīmēm savstarpējiem norēķiniem, kāpēc tad tā nevarētu būt virtuāla monēta?

 

0 replies

Leave a Reply

Want to join the discussion?
Feel free to contribute!

Leave a Reply

Your email address will not be published.