Bitcoin ir vadošā kriptovalūta un teorētiski jau šobrīd to var izmantot maksājumiem. Taču cilvēkiem aizvien ir grūti saprast un noticēt, kā kaut kas virtuāls var būt par pamatu reālai ekonomikai un maksājumiem. Lai saprastu, kāpēc bitcoin ir nauda, ir noderīgi zināt, kā vispār nauda ir veidojusies.

Jau senajā Grieķijā Aristotelis izteica domu, ka katras lietas noderīgumu var mērīt divos veidos. Vai nu skatoties pēc tā, cik šī lieta ir noderīga pašam vai nu cik tā ir noderīga citiem. Šādā kontekstā, piemēram, ābele pie mājas ir diezgan laba lieta Tev pašam, bet citiem no tās nav daudz jēgas, jo to nevar pārvietot. Savukārt āboli jau var būt noderīgi arī citiem. Tāpēc ir loģiski, ka cilvēki tirgojas ar āboliem nevis veselām ābelēm.

Kādas lietas noderīgums citiem mūs noved pie maiņas jeb bartera idejas. Respektīvi, es dzīvoju peļu apsēstā mājā, pie kuras aug ābeles, bet netālu dzīvo kāda kaķu tante, kurai nav ēdiena ne pašai, ne viņas kaķu varzai. Man nav žēl pāris kilogramu ābolu, savukārt tantei kaķu bilancē ir pārpalikums un tā labprāt iebrūvētu brāgu savārītu ābolu ievārījumu. Tāpēc mēs ar šo tanti varam noslēgt abpusēji izdevīgu darījumu, apmainot ābolus pret vienu kaķi. Beigās visi ir apmierināti.

Protams, šādi maiņas darījumi ir iespējami tikai mazākā mērogā un ja abām pusēm ir kaut kas, ko tie vēlas no otras. Dažas lietas ir vērtīgākas, bet dažas – ne pārāk. Piemēram, govs ir reāls primitīvās tirdzniecības hīts. Tā dod pienu, bet vēlāk to var konvertēt gaļā, turklāt tā pati sevi pabaro, ēdot zāli. Savukārt, piemēram, kaķis ir derīgs tikai, ja ķer peles. Ja peļu nav, tad viņš tikai ņaud, ēd un prasās uz jūrskolu. Tāpēc senajos laikos darījumi tika slēgti, kā samaksu izmantojot liellopus vai citus vērtīgus dzīvniekus (kamieļus, zirgus utt)

Bet liellops ir smagnēja un nedalāma valūta. Tāpēc cilvēki pamazām sāka meklēt kaut ko izmēros mazāku. Atsevišķos reģionos par tādu kļuva sāls, jo arī pēc tā vienmēr bija pieprasījums. Bet sāls trūkums ir neizturība pret ūdeni. Tāpēc vēsturiski cilvēce nonāca pie tai pieejamajiem metāliem – bronza, sudrabs, zelts. Tie visi ir salīdzinoši viegli apstrādājami un izturīgi pret apkārtējo vidi, taču pietiekami ierobežotā skaitā.  Metāli ir arī viegli sadalāmi  bet, ja nepieciešams, kalējs vienmēr var savākt metāla gabaliņus atpakaļ kopā un izveidot, teiksim, zobenu. Tāpēc šādi mazi metāla gabaliņi ātri guva popularitāti. Veidojoties dažādām vietvarām un impērijām, šos metāla gabaliņus sāka iezīmēt ar valdnieku sejām vai dažādiem simboliem un tā radās pirmatnējās monētas.

Ok, mazs zelta gabaliņš nav govs, bet lielos daudzumos tāpat nav sevišķi ērti lietojams, jo tomēr ir diezgan smags. Šo problēmu atrisināja Ķīnā, kur, attīstoties papīram, cilvēki sāka izsniegt parādzīmes, publiski apliecinot, ka ir parādā noteiktu vērtības daudzumu kādam citam. Marko Polo šo ideju atveda arī uz Eiropu un tā cilvēce nonāca pie banknotēm.

Ar laiku katra valsts sāka drukāt savu papīrnaudu un monētas, taču visa naudas kopējā vērtība tik un tā bija garantēta ar zeltu. Tāpēc katrai valstij bija (un joprojām ir) savas zelta rezerves, ko iemainīt pret naudu gadījumā, ja ekonomika sabrūk. Taču ASV nu jau kādus 30 gadus šo muļķošanos ir metusi pie malas un drukā dolārus vienkārši tāpat “uz parāda” –  jeb because we can.

Tāpēc 21.gadsimtā banknoti precīzāk ir dēvēt par sociālu un juridisku vienbalsīgu vienošanos (jeb konsensu) par konkrētas banknotes vērtību attiecībā pret citām mantām vai banknotēm. Piecītis Tavā makā Tev ļaus aptuveni iegādāties vienu un to pašu visā pasaulē (aptuveni, jo pirktspēja atšķiras dažādās pasaules vietās).

Bet galvenais jautājums – kā tas vispār attiecas uz kriptovalūtu? Blokķēdes tehnoloģija, ka darbina jebkuru kriptovalūdu nozīmē, ka katrs bloks nozīmē vienbalsīgu visas ķēdes dalībnieku piekrišanu, par to, cik kuram ir šīs valūtas. Un, lai gan bitcoin nav nekāda reālas vērtības seguma, pēc tā vienmēr būs pieprasījums kaut vai tikai tāpēc, ka ar to var veikt anonīmus maksājumus. Kāpēc tad viens bitcoins maksā vairākus tūkstošus nevis, teiksim pāris dolārus? Tāpēc, ka bitcoin cenu regulē brīvais tirgus – piedāvājums šajā gadījumā ir ierobežots (ir stingri noteikts maksimālais iespējamais bitkoinu skaits), bet pieprasījums ir neierobežots. Aizvien jaunu tirgus dalībnieku vēlme iegādāties bitkoinu tad arī ir pamatā tā vērtības kāpumam.

Ja cilvēki ir ar mieru izmantot vienkārši izdrukātu papīrīti ar dolāra zīmēm savstarpējiem norēķiniem, kāpēc tad tā nevarētu būt virtuāla monēta?

 

Laiku pa laikam mūsu ikdienā parādās vārdi (big data, tālmācība 2.0 u.tml), kurus daudzi mīl izmantot, bet ne tik daudzi spēj izskaidrot. Šobrīd par tādu kļūst arī “blockchain” jeb blokķēde, kas tiek izmantots visur, kur runā par bitcoin, ethereum un pārējo, kas saistīts ar kriptovalūtām.

Ņemsim par piemēru bariņu ar draugiem, kas piektdienās pasēž krogā. Ērtības labad katru reizi maksā rēķinu apmaksā viens no viņiem, tāpēc, lai kontrolētu, cik kurš kuram ir parādā, draugi ir ieviesuši lapiņu, kur ir pierakstīti visi parādi. Starp tikšanās reizēm, protams, var gadīties, ka parādi savstarpēji tiek nolīdzināti. Tādēļ katru nedēļu draugi lapiņu atjauno, bet iepriekšējo lapiņas versiju noglabā, lai, vajadzības gadījumā varētu izsekot naudas plūsmu. Savukārt, lai novērstu to, ka lapiņas turētājs krāpjas, pēc katras tikšanās katrs draugs patur lapiņas kopiju arī sev.

Pēc tāda paša principa darbojas arī blockchain tehnoloģija – tie ir bloki ar informāciju (lapiņas), kas ik pēc noteikta laika papildinās ar informāciju, saglabājot arī iepriekšējo bloka versiju un tādejādi veidojot saistītu ķēdi.

Principā savā pamatā bitcoin tehnoloģija nav nekas cits kā vienkārši saraksts ar bitcoin adresēm un tajās uzglabāto monētu skaitu skaitu kā arī pierakstiem, starp kurām adresēm ir notikusi monētu pārsūtīšana. Tāpat jāpiebilst, ka visa ķēdē uzkrātā informācija ir publiska – zinot adresi var ļoti vienkārši (piemēram, izmantojot https://blockchain.info/ ) pārbaudīt, cik bitkoinu ir noteiktā adresē vai kāds ir transakcijas statuss.

Kāda no tā jēga un kāpēc tas ir tik revolucionāri?

Pirmkārt, informāciju, kas glabājās blokķēdē ir faktiski neiespējami uzlauzt. Tā kā visiem ķēdes dalībniekiem vienmēr ir pieejama pilna ķēdes informācija, lai kaut ko izmainītu blokķēdē uzbrucējam vajadzētu panākt kontroli pār 51% visas ķēdes.

Otra būtiskā priekšrocība slēpjas faktā, ka blokķēdes bloki var kalpot ne tikai kā lapiņas ar informāciju, bet kā atsevišķs dators, kas izpilda noteiktu programmiņu. Tādejādi visa ķēde kļūst par decentralizētu skaitļošanas mašīnu ar kuru pa tiešo var iedarboties ikviens tās lietotājs. Tās ir sliktas ziņas visām centralizētajām finanšu iestādēm, datu centriem vai interneta kontroles institūcijām, jo principā padara tos liekus. Pamēģini piektdienas vakarā pārskaitīt naudu no vienas bankas uz otru – viņi Tev paņems komisiju un naudu ieraudzīsi tikai pirmdien no rīta. Blokķēdē transakcijas teorētiski var notikt zibenīgi (teorētiski – tāpēc, ka šobrīd šāda tehnoloģijā atrodas testēšanas stadijā). Šobrīd projekti, kas piedāvā kādu centralizētu ikdienas procesu pārnest uz blokķēdi rodas kā sēnes lietus.

Ir protams arī trūkumi. Pirmkārt, situācijās, kad ķēdē ir nepieciešami uzlabojumi principā ir nepieciešams vienbalsīgs atbalsts šiem uzlabojumiem. 51% ne vienmēr derēs, jo atlikušie 49% tikpat mierīgi var izdomāt rullēt tālāk pa vecam. Šādā gadījumā vienas blokķēdes gadījumā veidosies divas (ala Bitcoin un Bitcoin Cash vai Ethereum un Ethereum Classic)

Tāpat, blokķēde vismaz pagaidām nav paredzēta lielam skaitam transakciju. Bitcoin tīkls šobrīd apstrādā 14.9 transakcijas sekundē, kas, salīdzinot ar VISA mērogiem (>50 000 transakciju katru sekundi) ir smieklīgi lēni. Pagaidām šī tehnoloģija nav arī sevišķi ekonomiska. Lai atrastu jaunus blokus ir jāpatērē milzīgs daudzums elektroenerģijas, kura savukārt darbina mainošanas iekārtas un konvertē enerģiju siltumā.

Īsto blockchain potenciālu var apjaust, aplūkojot nozīmīgākos projektus, kas šobrīd tiek izstrādāti. Tos apskatīšu atsevišķā rakstā.