Ir tāds Godvina likums , kas apgalvo, ka jebkurā interneta diskusijā, pieaugot komentāru skaitam, iespēja, ka tiks pieminēts Hitlers tuvojas 100%. Pārfrāzējot to, varētu teikt, ka jebkurā delfu rakstā par liberālu tematu, komentāros varbūtība, ka tiks nozākāti liberāļi ir 100%. Bet – kāpēc? Vai tiešām liberālas idejas tikai tiecas samaitāt sabiedrību un aizstāt ģimenisko?

Vispirms atļaušos apgalvot, ka lielākā daļa mūsdienu konservatīvo uzskatu savulaik ir bijušas liberālas idejas. Arī tie, kurus šobrīd tik kaislīgi aizstāv konvsevatīvo uzskatu paudēji.

Kāpēc? Lai to saprastu, ir vērts pavisam īsi palūkoties uz liberālisma vēsturi. Šī kustība aizsākās ap 17.gs beigām, kad vienkāršajiem cilvēkiem sāka piegriezties, piemēram, monarhijas neierobežotā vara un sociālāis statuss no dzimšanas (Ja piedzimi zemnieku ģimenē – nu, tad ar tevi viss bija skaidrs. Pat sievu vai vīru cilvēki tajos laikos tālāk par 40 km no dzimtās sētas nemeklēja). Protams, cilvēki vēlējās labākus dzīves apstākļus, izglītību un paši izlemt, ko vēlas darīt. Pieaugot šādu aktīvistu skaitam tie sāka organizēties grupās un radās dažādas kustības. Laika gaitā par liberālām idejām tika uzsktītas daudzas lietas, ka šobrīd šķiet pašsaprotamas, piemēram, vārda brīvība, dzimumu līdztiesība un zemnieku brīvlaišana. Par visām šīm idejām kādreiz cīnījās liberālie spēki.

Protams, nav arī tā, ka visas liberālās idejas varētu vai vajadzētu realizēt praksē. Pilnīgs liberālisms, kurā tiek atļauts viss, ir sinonīms anarhijai. Ir tikai loģiski, ka vajadzētu pastāvēt kritiskam viedoklim, lai lietas noturētu rāmjos. Pretējā gadījumā ātri vien izceltos vispārējs haoss. Šāds ir konservatīvo spēku uzdevums. Parasti jebkura liberāla ideja sākotnēji ir nospiedošā mazākumā. Tāpēc viens no galvenajiem uzdevumiem starp lierālajiem un konservatīvajiem spēkiem ir veidot diskusiju, lai atrastu risinājumu, kas apmierina vairākumu, bet aizstāv arī mazākuma intereses. Ja sabiedrības vairākums cienīs mazākuma izvēli un tās varēs mierīgi pastāvēt līdzās, ilgtermiņā iegūs visa sabiedrība.

Diemžēl konservatīvie spēki reti, kad ir ieinteresēti kaut ko mainīt. Tāpēc liberālas idejas visos laikos ir saskārušās ar izsmējīgu un pat naidīgu attieksmi. Izpaliekot kvalitatīvai diskusijai, liberālo ideju aizstāvji ir spiesti meklēt citus ceļus, kā tikt sadzirdētiem. Savukārt tas tas tikai vairo spriedzi un tuvina konfliktu, jo “ko viņi tur var ņemties”. Piemēram, var droši teikt, ka tādi konflikti kā Lielā franču revolūcija, pilsoņu karš ASV vai Kauguru nemieri tepat Latvijā patiesībā ir bijušas sadursmes starp liberālo un konservatīvo uzskatu paudējiem. Varēja taču cilvēki izrunāties, bet nē – mums ir labi kā ir un lai tie bļāvēji iet pāris mājas tālāk.  Turpretī viduslaiki, kad Tevi varēja sadedzināt par buršanos, ja Tavs pagalms bija tīrāks nekā skaudīgajam kaimiņam ar skaļo rīkli, ir piemērs, kā liberālu ideju apspiešana noved pie stagnācijas 1000 gadu garumā.

Liberālisms eksistē arī ārpus sociālās jomas. Tas ir nepieciešams jebkurā nozarē, jo tieši liberālas idejas izaicina pastāvošo kārtību ar piedāvājumiem kā kaut ko mainīt. Šobrīd arī Latvijas ekonomikai ir nepieciešmas liberāls piedāvājums. Mēs strauji tuvojamies t.s. “vidējo ienākumu slazdam” jeb situācijai, kad valsts sasniedz noteiktu labklājības līmeni, izmantojot savus dabas resursus. Šīs nozares (piemēram, mežistrāde) dod darbu daudziem cilvēkiem, augot eksportam, aug arī algas. Taču algu pieaugums aizvien vairāk bremzē uzņēmumu konkurētspēju. Baļķus var eksportēt daudzas valstis, kurās algas ir zemākas un līdz ar to – zemākas arī ražošanas izmaksas. Tāpēc ekonomikai ir jāvirzās uz tādu preču ražošanu, kam ir augsta pievienotā vērtība vai arī jākāpina efektivitāte un produktivitāte. Uzskatāmākie piemēri šim slazdam ir Brazīlija un Dienvidāfrikas republika. Pirmie pārāk paļāvās uz saviem mūžamežu resursiem, bet otrie – uz derīgajiem izrakteņiem.

Ir viegli nosaukt liberāļus par “liberastiem”, “genderistiem”, “sorosīdiem” vai vēl kā savādāk tikai tāpēc, ka mēs vēlamies pieņemt Kopdzīves likumu vai ratificēt Stabulas konvenciju. Grūtāk – iedziļināties piedāvātajos argumentos un diskutēt par labāko risinājumu. Es ticu, ka mēs visi gribam dzīvot labāk – vienalga ar liberāliem vai konservatīviem uzskatiem. Kāpēc tad kavēt attīstību?