Ir tāds Godvina likums , kas apgalvo, ka jebkurā interneta diskusijā, pieaugot komentāru skaitam, iespēja, ka tiks pieminēts Hitlers tuvojas 100%. Pārfrāzējot to, varētu teikt, ka jebkurā delfu rakstā par liberālu tematu, komentāros varbūtība, ka tiks nozākāti liberāļi ir 100%. Bet – kāpēc? Vai tiešām liberālas idejas tikai tiecas samaitāt sabiedrību un aizstāt ģimenisko?

Vispirms atļaušos apgalvot, ka lielākā daļa mūsdienu konservatīvo uzskatu savulaik ir bijušas liberālas idejas. Arī tie, kurus šobrīd tik kaislīgi aizstāv konvsevatīvo uzskatu paudēji.

Kāpēc? Lai to saprastu, ir vērts pavisam īsi palūkoties uz liberālisma vēsturi. Šī kustība aizsākās ap 17.gs beigām, kad vienkāršajiem cilvēkiem sāka piegriezties, piemēram, monarhijas neierobežotā vara un sociālāis statuss no dzimšanas (Ja piedzimi zemnieku ģimenē – nu, tad ar tevi viss bija skaidrs. Pat sievu vai vīru cilvēki tajos laikos tālāk par 40 km no dzimtās sētas nemeklēja). Protams, cilvēki vēlējās labākus dzīves apstākļus, izglītību un paši izlemt, ko vēlas darīt. Pieaugot šādu aktīvistu skaitam tie sāka organizēties grupās un radās dažādas kustības. Laika gaitā par liberālām idejām tika uzsktītas daudzas lietas, ka šobrīd šķiet pašsaprotamas, piemēram, vārda brīvība, dzimumu līdztiesība un zemnieku brīvlaišana. Par visām šīm idejām kādreiz cīnījās liberālie spēki.

Protams, nav arī tā, ka visas liberālās idejas varētu vai vajadzētu realizēt praksē. Pilnīgs liberālisms, kurā tiek atļauts viss, ir sinonīms anarhijai. Ir tikai loģiski, ka vajadzētu pastāvēt kritiskam viedoklim, lai lietas noturētu rāmjos. Pretējā gadījumā ātri vien izceltos vispārējs haoss. Šāds ir konservatīvo spēku uzdevums. Parasti jebkura liberāla ideja sākotnēji ir nospiedošā mazākumā. Tāpēc viens no galvenajiem uzdevumiem starp lierālajiem un konservatīvajiem spēkiem ir veidot diskusiju, lai atrastu risinājumu, kas apmierina vairākumu, bet aizstāv arī mazākuma intereses. Ja sabiedrības vairākums cienīs mazākuma izvēli un tās varēs mierīgi pastāvēt līdzās, ilgtermiņā iegūs visa sabiedrība.

Diemžēl konservatīvie spēki reti, kad ir ieinteresēti kaut ko mainīt. Tāpēc liberālas idejas visos laikos ir saskārušās ar izsmējīgu un pat naidīgu attieksmi. Izpaliekot kvalitatīvai diskusijai, liberālo ideju aizstāvji ir spiesti meklēt citus ceļus, kā tikt sadzirdētiem. Savukārt tas tas tikai vairo spriedzi un tuvina konfliktu, jo “ko viņi tur var ņemties”. Piemēram, var droši teikt, ka tādi konflikti kā Lielā franču revolūcija, pilsoņu karš ASV vai Kauguru nemieri tepat Latvijā patiesībā ir bijušas sadursmes starp liberālo un konservatīvo uzskatu paudējiem. Varēja taču cilvēki izrunāties, bet nē – mums ir labi kā ir un lai tie bļāvēji iet pāris mājas tālāk.  Turpretī viduslaiki, kad Tevi varēja sadedzināt par buršanos, ja Tavs pagalms bija tīrāks nekā skaudīgajam kaimiņam ar skaļo rīkli, ir piemērs, kā liberālu ideju apspiešana noved pie stagnācijas 1000 gadu garumā.

Liberālisms eksistē arī ārpus sociālās jomas. Tas ir nepieciešams jebkurā nozarē, jo tieši liberālas idejas izaicina pastāvošo kārtību ar piedāvājumiem kā kaut ko mainīt. Šobrīd arī Latvijas ekonomikai ir nepieciešmas liberāls piedāvājums. Mēs strauji tuvojamies t.s. “vidējo ienākumu slazdam” jeb situācijai, kad valsts sasniedz noteiktu labklājības līmeni, izmantojot savus dabas resursus. Šīs nozares (piemēram, mežistrāde) dod darbu daudziem cilvēkiem, augot eksportam, aug arī algas. Taču algu pieaugums aizvien vairāk bremzē uzņēmumu konkurētspēju. Baļķus var eksportēt daudzas valstis, kurās algas ir zemākas un līdz ar to – zemākas arī ražošanas izmaksas. Tāpēc ekonomikai ir jāvirzās uz tādu preču ražošanu, kam ir augsta pievienotā vērtība vai arī jākāpina efektivitāte un produktivitāte. Uzskatāmākie piemēri šim slazdam ir Brazīlija un Dienvidāfrikas republika. Pirmie pārāk paļāvās uz saviem mūžamežu resursiem, bet otrie – uz derīgajiem izrakteņiem.

Ir viegli nosaukt liberāļus par “liberastiem”, “genderistiem”, “sorosīdiem” vai vēl kā savādāk tikai tāpēc, ka mēs vēlamies pieņemt Kopdzīves likumu vai ratificēt Stabulas konvenciju. Grūtāk – iedziļināties piedāvātajos argumentos un diskutēt par labāko risinājumu. Es ticu, ka mēs visi gribam dzīvot labāk – vienalga ar liberāliem vai konservatīviem uzskatiem. Kāpēc tad kavēt attīstību?

4 replies
  1. Andris says:

    Cik esmu novērojis, nacionāli domājoši cilvēki mēdz būt liberālāki par tā saucamajiem liberāļiem jeb pseidokomunistiem, kuri grib visu ko aizliegt, ierobežot un ir pilnīgi neticami neiecietīgi pret citādi domājošajiem. Pasaki tikai, ka neatbalsti bēgļu uzņemšanu vai ka vispār tev nacionālas valsts ideja neliekas zemē metama, uzreiz liberālis pārvērtīsies par satracinātu bulli. Kādi tur argumenti un diskusijas – liberāļiem ir taisnība un viss! Ja domā pretēji – esi putinists, trollis vai populists.

    Reply
    • Artis Ivanovs says:

      Interesants viedoklis, paldies!

      Bet vispār Tu esi nedaudz saputrojies terminoloģijā. Nacionālisms un nacionālas valsts ideja pati par sevi ir konservatīva (līdz ar to arī pie tās piederošā politika par bēgļu neuzņemšanu ir konservatīva) – liberālisms 21. gadsimtā iestājas par atvērtām robežām un globalizāciju. Līdz ar to ir loģiski, ka šajā jautājumā ir pamats diskusijai starp liberāli un konservatīvi domājošajiem.

      Pseidokomunists vispār ir cilvēks, kas izliekas par komunistu, bet patiesībā tāds nav. Vispār nesaskatu šeit kaut kādu līdzību ar liberālismu.

      Reply
      • Andris says:

        Jā, nudien esmu lietojis draugu lokā terminoloģiju, kuru nevar tā saprast no malas. Mana vaina.

        Gluži vienkārši, ja vārdnīcā sameklē vārda “liberāls” skaidrojumu, rezultāts ir: “Brīvdomīgs, bez aizspriedumiem; tāds, kas spēj saprast un respektēt citu domas un jūtas.”

        Cilvēki, kurus mūsdienās mēdz dēvēt par liberāliem, ir tik fantastiski neiecietīgi pret citādi domājošiem (piemēram, nacionālistiem), tik ļoti nesaprotoši un aizspriedumaini, ka es personīgi nespēju piedalīties kopējā termina nonivelēšanā un saukt viņus par liberāļiem. Būtībā viņi ir ļoti līdzīgi komunistiem, tāpēc lietoju izteicienu “pseidokomunisti”. Viņi acīmredzami uzskata, ka cilvēku daba ir maināma, ka tautībai un etniskajai izcelsmei nav nozīmes, ka galvenais ir vienlīdzība (kaut gan faktiski šī vienlīdzība vienmēr tiek realizēta uz kāda rēķina utml.) utt.

      • Artis Ivanovs says:

        Jā, par šo gan piekritīšu. Diemžēl mūsdienu liberālismam nereti ir raksturīgs snobisms un pārākuma sajūta. Bet tā nevajadzētu būt.

Leave a Reply

Want to join the discussion?
Feel free to contribute!

Leave a Reply

Your email address will not be published.